Es kredītus neatbalstu. Es ciešu pat tad, ja, zinot savus nākamos ienākumus, iztērēju tieši tik daudz naudas pati no saviem iekrājumiem. Tas notiek pat apzinoties, ka atlikšu visu atpakaļ līdz pēdējam centam. Es ciešu no tā, ka neizpildu savas sev dotās apņemšanās. Es strādāju ar sevi, lai sasniegtu iecerēto – lai pēc tam varētu doties pie cilvēkiem un veidot līdzīgas attiecības. Man bail, ka, citādi rīkojoties, es viņus pievilšu tāpat, kā sevi.
Parunāsim par morālajiem kredītiem. Par tiem, ko mēs dodam, tāpēc ka to gribam vai nē, jo esam cilvēki, kuri ir kustībā.
Es pastāstīšu, kāpēc dodu es (un kāpēc šie nav kredīti manā izpratnē).
Es dodu no sevis to, kas man ir. Ja esmu vesela, es dodu, kamēr man ir. Ieklausos sevī un apstājos dot, ja man pašai nepieciešams vairāk. Es, tātad, dodu gan citiem, gan sev. Tā kā man savulaik ir dots un tāpēc, ka arī joprojām vēl saņemu, man ir, ko dot.
Es dodu palīdzību pieredzes, radošās enerģijas, laimes un veiksmes izskatā. Es dažreiz dodu arī naudu. Es dodu tāpēc, ka man labāk patīk dot, nekā ņemt. Man labāk patīk būt kreditoram, nekā kredīta ņēmējam. Taču es neaizdodu tāpēc, lai kāds man būtu parādā, un es līdz ar to justos labāk, kā neaizdodot.
Es aizdodu tad, ja esmu pārliecināta, ka cilvēks izmantos manis doto tiem mērķiem, kurus viņš man nosauc. Kad esmu pārliecinājusies, ka viņam tas tiešām ir vajadzīgs. Bet vienmēr jau man nav tik daudz laika, lai izsvērtu it visu. Dažreiz es kļūdos, jo steidzos.
Es pati ar ļoti lielām grūtībām redzu sevi no malas. Man ir cilvēki, kuri mani redz. Un ir pavisam īpaši cilvēki, kuru redzējums man patīk. To padomiem un viedokļiem es uzticos. Viņi man dod sapņus. Es piepildu tos. Vai viņu devums ir kredīts? Ja man būtu par to jādomā, diez vai es spētu atmaksāt pat mazu daļu no saņemtā.
Vai kredīts ir labs, vai slikts? Ir jāsaprot mērķa svarīgums. Bet jāsaprot arī, kāpēc radusies vajadzība lūgt aizdevumu. Jo mums būtībā būtu jāizdzīvo, pašiem strādājot un uzturot sevi. Mums – pieaugušiem un veseliem cilvēkiem.
Bet es jau rakstu tikai par sevi.
Pieļauju, ka var gadīties situācija, kad mani atlaiž no darba. Pieļauju, ka var notikt kaut kas cits slikts, kam būtu jārada prasība pēc aizņēmuma. Tomēr šādiem gadījumiem ir paredzēti uzkrājumi, kas būtu jāveic, sākot no pirmās darba dienas.
Un tomēr – mums ir gan Bankas Baltija, gan Lehman Brothers piemērs. Naudu bankā nesaglabāsi, ja nebūs lemts.
Kredīti paši par sevi nav nekas slikts, slikti ir parādniekam, kad tas jūtas vainīgs, nespējot atdot kredītu. No morālā viedokļa slikti ir arī neizjust vainas apziņu. Un tomēr – ja tās nav?
Jāatgriežas vēlreiz pie Sokrāta, kurš izveidoja Metodi, taču tik un tā atzina, ka kauns un sirdsapziņa ir cilvēka pirmie skolotāji, kuros jāieklausās (bet neieklausās jau arī tajos).
Vispār virsrakstā uzdotais jautājums ir ļoti gudrs. Cilvēks nav ne labs, ne slikts. Viņa rīcība var būt tāda. Ja es rīkojos, gribēdams labu, ne vienmēr man tas izdodas (Lenne bergas Emīls). Ja es rīkojos, gribēdams sliktu, arī tas, kā par laimi, ne vienmēr izdodas, taču es viennozīmīgi tieku nodēvēts par kretīnu vai maitu.
Es runāju tikai par sevi.
